Nargiza Mamatkulova savu režisores karjeru sāka 2006. gadā, veidojot savu pirmo filmu, kas vienlaikus bija arī kursa darbs. Šobrīd viņai jau ir piecas īsfilmas, taču viņa tajā neapstāsies un laika gaitā plāno sākt veidot pilnmetrāžas spēlfilmas. Piedalījās Sandjego filmu festivālā, Āzijas filmu festivālā, kā arī filmu festivālos Dušanbē, Kazaņā, Taškentā un Almati.
Šī ir mana otrā reize Dubaijā. Pirms tam es šeit ierados 2010. gadā. Kā arī šogad, viņa piedalījās konkursa programmā. Tad mana filma sauca par "Auskari". Viņš saņēma pirmo balvu. Un šogad es atvedu īsfilmu Klusums. Viņa pati uzrakstīja scenāriju, lai viņš varētu piedalīties White Nomad scenāriju konkursā, kas notika Biškekā. Tā rezultātā es ieguvu valsts dotāciju par filmas iestudēšanu Kirgizstānas filmu studijā. Filma tika uzņemta pirms gada, decembrī.
Sergejs, vai šī bija tava pirmā vizīte Dubaijas Starptautiskajā filmu festivālā?
Šī ir mana otrā reize, kad ieradīšos DIFF. Pirms tam es šeit biju 2010. gadā.
Kādi ir jūsu iespaidi par apmeklējumu kinofestivālā 2010. un šogad?
Es varu spriest tikai pēc kino skatītājiem. Saskaņā ar auditoriju, kas ieradās skatīties manu filmu. Bija daudz vairāk nekā pagājušajā reizē. Bija gandrīz pilna istaba. Jautājumi, kurus auditorija man uzdeva pēc filmas noskatīšanās, bija ļoti labi, dziļi. Diskusija notika labā līmenī.
Pirms runāt par filmu, kuru esat atvedis uz Dubaiju, ļaujiet man apsveikt jūs ar FIPRESCI balvas saņemšanu 65. Kannu kinofestivālā, kuru jūs par to saņēmāt.
Paldies!
Vai jutāties atšķirīgi, kā skatītāji uztvēra jūsu filmu “Miglā” Kannās un šeit, Dubaijā? Un, ja tā, kādā veidā tas tika izteikts?
Tie ir ļoti dažādi svētki. Kannās es pirmo reizi parādīju attēlu. Tad es pats nezināju, kāda būs mana personīgā reakcija. Mana uzmanība tika pievērsta sev, jo es to pirmo reizi uztveru kopā ar auditoriju, jo pirms tam pats nebiju redzējis attēlu.
Un kādi bija jūsu iespaidi par jūsu filmu?
Man ļoti patika. Dubajā es vairs neskatījos attēlu, bet vēroju auditoriju. Reģistratūra bija pietiekami silta.
Skatoties filmu, es sēdēju blakus emirātiem, un jāsaka, ka es pamanīju, cik ļoti viņi simpatizēja galvenajam varonim. Kaut arī viņiem šī ir pilnīgi atšķirīga kultūra, parādītie notikumi viņiem ir grūti saprotami.
Mākslai ir šāda īpašība - pārnest domu starp rindiņām, zemtekstu. Īpaši tas attiecas uz tēlotājmākslu. Un šeit, arābu pasaulē, mēs varam novērot ļoti labu gaumi visā, kas mūs ieskauj - kā šeit dzīvojošie cilvēki veido telpu un to veido. Šī pasaule ir rūpīgi veidota. Ap haosu ir valstis, kur tās tam nepievērš uzmanību. Bet ir valstis, kur tās skrupulozi uzrauga to, jo saprot, ka tas nosaka domas struktūru. Tāpēc, jā, ir arī kaut kas īpašs, papildus ideoloģijai un uzskatiem par dzīvi un pasauli. Kad matemātika ir balstīta, šeit tā ir ļoti redzama.
Sergej, lūdzu, pastāstiet mums, kurš bija šī projekta - filmas “Miglā” - tapšanas iniciators. Vai tas bija jūsu plāns vai arī jūs uzaicināja piedalīties?
Es nekad nestrādāju pie citu cilvēku projektiem. Ideja par šīs filmas veidošanu man bija nobriedusi ilgu laiku, apmēram desmit gadus. 
Un kāpēc jūs nolēmāt pievērsties šim materiālam? Kara filma, partizāni.
Laiks un filmas varoņi ir diezgan patvaļīgas vērtības. Tieši tas pats stāsts varēja notikt ar citiem rotājumiem. Jebkurā laikā. Šis periods ir diezgan tālu no mums tādā nozīmē, ka mēs par to maz zinām. Liekas, ka mēs daudz zinām, bet tā nav. Daudz informācijas joprojām ir paslēpta. Kaut kas izlaužas, bet pagaidām ar grūtībām. Šo notikumu mūs aizēno kara laikā izveidotā propaganda. Un vispār, Padomju Savienības un Krievijas impērijas vēsturē ir daudz tumšu plankumu. Tāpēc es pastāvīgi atsaucos uz šo materiālu.
Un viņš izveidoja tik mazu attēlu par varoni. Viņš noteikti ir varonis. Es domāju Suščeniju, kura izdara darbības atšķirībā no daudziem citiem citu filmu varoņiem, kuri neveic nekādas darbības.
Viņš pieņem lēmumu, un tas ir cienīgas personas lēmums. Šis faktiski ir attēls. Ne tik bieži mēs saskaramies ar šādiem cilvēkiem. Neskatoties uz to, ka viss ir traģiski, tomēr šajā traģēdijā ir kaut kas iedrošinošs.
Un kā tas notika, ka galveno lomu izvēlējās Vladimirs Svirskis? Vai bija liela izrāde, un daudziem aktieriem tika uzklausīta loma, vai arī jūs jau no paša sākuma zinājāt, ka šī loma ir paredzēta viņam?
Mani ieteica Vladimirs Griša Dobrygin. Bija liela liešana. Es uzaicināju, ieskaitot Volodiju. Jā, protams, viņš ir jauns puisis, un man bija šaubas, bet attieksme, ar kādu viņš ienāca istabā, tas absolūti sakrīt ar to, ko viņa varonis Suščenija varēja sajust vai uztvert pasauli.
Cik ilgs bija filmēšanas periods? Dabā un paviljonos.
Paviljonu nebija! Mēs filmējām Latvijā. Šaušana ilga 28 dienas. Protams, bija ļoti laba sagatavošanās. Piemēram, galvenā varone Volodija Svirsky divus mēnešus dzīvoja mežā, staigāja pa mežu, izraka kapus, mēģināja kopā ar puišiem. Es strādāju tikai ar pārsteidzošiem kolēģiem - visi mākslinieki, operatori un citi filmas uzņemšanā iesaistītie speciālisti ir ļoti augstā līmenī, savas jomas profesionāļi. Tāpēc bija ļoti viegli strādāt, mēs lieliski sapratām viens otru. Ja ir skaidrs, ko darīt, bet man bija skaidrs, ko darīt, tad ļoti ātri ir veidi, kā to izdarīt. Tas nenozīmē, ka filmu veidošana ir vienkārša. Bet, kad ieradāmies komplektā, visi zināja, kas viņam jādara.
Cik es zinu, jūs vispirms ieguvāt matemātikas inženiera izglītību, un pēc tam desmit gadus vēlāk jūs nolēmāt mainīt savu profesiju. Kāpēc tas notika?
Man bija vēlme sevi attīstīt. Tā bija viena no iespējām. Jūs varat doties uz klosteri, jūs varat darīt zinātni vai politiku, un es izvēlējos filmu. Tas ir mazliet klosteris, zinātne un politika. Desmit gadus pēc iestāšanās VGIK es sapratu, ka vēlos veidot filmas, un tas ir mans ceļš. Izveidojot trešo filmu, es sapratu, ka es ne tikai gribu, bet arī varu to izdarīt.
Kurā žanrā jums patīk strādāt visvairāk - dokumentālā filma vai spēlfilma? Vai arī tas ir interesanti?
Faktiski tās ir dažādas lietas, kas dod jums iespēju izteikties dažādos veidos. Man patīk veidot dokumentālās filmas, jo es varu darīt visu, ko gribu, un nebūt atbildīgs par budžetu. Kad jūs iztērējat divus miljonus eiro - tā joprojām ir nopietna atbildība, kas gulstas uz jūsu pleciem. Un, kad jūs pats esat atbildīgs par pats uzņemto dokumentālo filmu, kas tagad ir pilnīgi iespējams un viegli izdarāms, tad varat droši ļaut sev eksperimentēt. Kas man ļoti patīk. Daiļliteratūras filmas ir ļoti interesants radošs process, kurā piedalās daudzi cilvēki, ar kuriem es vēlos strādāt. Šis process ir ļoti bagātinošs un sagādā milzīgu baudu.
Lūdzu, pastāstiet mums par saviem tuvākās nākotnes plāniem.
Tagad es pabeidzu jaunas filmas scenāriju, un nākamgad mums jau vajadzētu sākt fotografēt vasarā. Filma sauksies "Babi Yar" un stāstīs par pirmajiem kara mēnešiem un par to, kas notika Kijevā Babi Yar. Trīs dienu laikā tur tika nošauti 33 tūkstoši ebreju. Par to, kas noveda pie šī notikuma, un par pašu notikumu es tapšu filmu.
Ko jūs vēlētos novēlēt Krievijas Emirātu lasītājiem 2013. gadā?
2013. gadā Dubaijā notiks desmitais starptautiskais filmu festivāls. Tur, protams, tiks parādītas ļoti labas bildes, būs lieliska programma, kā arī arābu, kā arī Eiropas un krievu valoda. Tāpēc es novēlu visiem ierasties uz šo filmu festivālu, saņemt biļetes un doties skatīties filmas, paplašinot savu filmu redzesloku. Jo vairāk skatītāju ir, jo labāk tas ir gan skatītājiem, gan filmu veidotājiem.
