Mākoņi virs Dubaijas filmu festivāla šogad sāka pulcēties tieši pirms sākuma. Gan burtiski, gan pārnestā nozīmē. Un, biežāk, pilnīgi no tā neatkarīgu iemeslu dēļ. Ne tikai pagalmā joprojām valda krīze, kas ietekmēja emirāta pirktspēju, piesaistot “zvaigznes” uz sarkanā paklāja, pat pirms filmu foruma atklāšanas lielākā valsts īpašumā esošā holdinga sabiedrība “Dubai World” noklusēja.
Nauda atkal valdīja pār mākslu, un Dubai World vairākas dienas pēc kārtas bija galvenā Emirātu ziņu tēma. Viņu nomainīja rekordliels lietus. Tāpēc šoreiz Dubaijas Starptautiskais filmu festivāls (DIFF) pagāja it kā fonā, pasaulē notiekošo notikumu fonā. Varbūt tāpēc DIFF 2009 trūka tik jautru attēlu, kas varētu izraisīt smieklus, nevis asaras. Varbūt tas ir vienīgais DIFF sestā numura trūkums.
Sāksim no beigām, proti, no galvenā secinājuma un iespaida. Tā kā DIFF nenoveco, kāpt uz kino ballītes virsotni, viņam joprojām neveicas. Tas joprojām ir reģionāls festivāls, pilnībā apstiprinot savu pieteikumu par reģiona lielākā filmu foruma statusu. Neskatoties uz konkurentu parādīšanos - Līča filmu festivāls Dubaijā (!), Tribeca filmu forums Katarā, Dohā un Tuvo Austrumu starptautiskais filmu festivāls Abū Dabī, DIFF ir pie stūres.
Bet tieši šajos divos aspektos ir tā priekšrocības, it īpaši skatītājam. Kultūras maratons, ko veido DIFF filmas, ir daudz vērts. DIFF, tāpat kā pati Dubaija, ir kosmopolīts un kultūras kolekcionārs. Tikai tāpēc, lai katru gadu varētu skatīties filmas no desmitiem valstu, ir vērts pavadīt pa gabalu no katras festivāla nedēļas dienas un vairākas stundas pēc kārtas neizkāpt no kino krēsliem.
Kā stila un stila veidotājs, DIFF šajā reģionā darbojas nevainojami. Starptautiskajā arēnā, kas atrodas kaut kur starp Holivudu un Bolivudu. Un, kā tas ierasts šajā pasaules malā, viņš godina vietējos talantus. Pirmā vietējā spēlfilma Dzīves pilsēta no pagājušā gada DIFF triumfējošā režisora no Dubaijas Ali F. Mostafa, kuras pasaules pirmizrāde notika DIFF 2009 ietvaros, kas ir Tuvo Austrumu lielākā filmu foruma sestais numurs, Dubaijas Starptautiskais filmu festivāls (DIFF) tika atklāts 9. decembrī ar Roba Māršala / Deviņu muzikālās melodrāmas Roba Māršala ekranizāciju. Desmitiem slavenību no Holivudas, arābu valstīm un Bolīvijas, ieskaitot pat Jordānijas karalieni Dowager Nur, pastaigājās pa sarkano paklāju, tradicionāli vedot uz Madinata arēnas svinībām Madinat Jumeirah kompleksā.
Arābu un indiešu "zvaigznes" pūļos izraisīja diezgan izskaidrojamu AAE iedzīvotāju etnisko sastāvu. Holivudas komplekts bija acīmredzami par mazu, dienu vēlāk parādījās "zvaigznes". Un pat tad ne tik spilgti kā agrāk. Bet tas viss ir no ernisma kategorijas. Jā, un ne šajā gadījumā.
Pats festivāls tradicionāli bija "izcils" un "labs". Filmu foruma programmā, kas ilga līdz 16. decembrim, tika parādītas 168 filmas no 55 pasaules valstīm. No tiem 26 ir pasaules pirmizrādes. 13 starptautiskas pirmizrādes, 76 pirmizrādes Tuvo Austrumu reģionam un 33 pirmizrādes Līča reģionam.
Galvenās sacensības tradicionāli notika divās sekcijās - arābu valstu kino (The Muhr Arab Awards) un Āzijas un Āfrikas valstu kino (The Muhr AsiaAfrica Awards). Filmu foruma žūrija šogad bija vairāk pārstāvēta nekā iepriekšējās izlaidumos. Pirmo reizi tika pasniegtas arī balvas no Starptautiskās filmu kritiķu federācijas (FIPRESCI) par labāko arābu stāstu un DIFF programmas īsfilmām.
Bijušās PSRS valstis pārstāvēja 3 gleznas, no kurām katra piedalījās konkursā. Filmu konkursā Āzijā un Āfrikā spēlfilmu sadaļā viņi parādīja kazahu režisores Žannas Isabajevas attēlu "Mani dārgie bērni" (krievu kasē - "Oypyrmay vai mani dārgie bērni").
Āzijas un Āfrikas filmu konkursā notika dokumentālo un poētisko pārdomu par starpetnisko konfliktu būtību, uz robežām, kas šķir cilvēkus un tautu, dokumentālā filma “Robeža”, kuras autors ir Harutyun Khachatryan, dokumentālo filmu sadaļā.
Lai atrastu robežu starp “slikto” un “labo” Dubaijā, ieteica kirgīzu režisors Nurlan Asanbekov, kura filma “Loss” (La Perdida) piedalījās īsfilmu konkursā Āzijā un Āfrikā.
Šogad mūsējiem neizdevās atkārtot pagājušā gada panākumus un nesaņēma balvas no bijušās PSRS. Bet, kā saka, galvenais nav uzvara, bet piedalīšanās.
Festivāla seansi notika četrās vietās - Madinata arēnā, Madinat Jumeirah Pirmās grupas teātra zālē, Dubaijas Media City amfiteātrī un kinoteātru kompleksa Cinestar zālē no Mall of the Emirāti. Pagājušajā gadā bija sešas vietas, bet tas bija pagātnē, pirmskrīzes laikā.
Istabas bija pilnas. Bija jāsaņem biļetes uz daudzām izrādēm. Interesantākais ir tas, ka cilvēki atkal devās uz tām filmām, kuras kritiķiem nepatika, un kritiķi ignorēja gleznas, kas sabojāja pārdošanas rekordus. Varbūt tāpēc, ka Emirātu publikai joprojām nav pietiekamas pieredzes, gatavojoties šādiem pasākumiem, un kino izvēlas iedvesmu vai veiksmi.
